Iesākumā ir diezgan sāpīgi. Nevar arī īsti saprast, cik ilgi ir iesākums. Sākumā vispār nevar saprast, kas notiek. Pamazām pierodam dejot uz grīdas, grīdā, ar grīdu. Grūti ir dejot un elpot, un atkal dejot, dejot, dejot. It kā liekas, ka nepietiek spēka. Liekas, ka viss traucē un kaulu par daudz.
Bet tad….. Tad vienu brīdi notiek klikšķis un liekas, ka lietas sāk notikt pašas no sevis. Citi to sauc par fiziku (gravitācija, zemes pievilkšanās spēks, smaguma centrs (kaut kur ap nabu izrādās), līdzsvars un absolūts nelīdzsvars un visādas citādas lietiņas).
Īsāk sakot: to nevar izstāstīt, tas ir jāizmēģina. Ne visi to var izturēt. Bet tie, kas iztur, iet tālāk un tālāk, un izrādās, ka ķermenis nemaz nezināja, uz ko viņš ir spējīgs. Galva vispār neticēja, ka tas ir iespējams. Tas arī ir tas interesantākais, kā dēļ ir vērts dzīvot.
Pedagogi:
Eva Kronberga
Jānis Putniņš
Ieva Vilkauša